Nepieskaitāmība- personas iespēja atbildēt par savu darbību vai pārvaldīt to sabiedriski bīstamās rīcības laikā, kas ir nosacīta ar psihes slimīgo stāvokli vai plānprātību. Parasti izdala divus nepieskaitāmības kritērijus:
1.medicīnisko (bioloģisko)- hronisko gara vājumu ;
2.juridisko (psiholoģisko)- personas nespēju apzināties savu darbību un atbildēt par to vai to vadīt (pārvaldīt).
Nepieskaitāmības jautājuma risināšanai ir jānozīmē tiesu psihiatriskā ekspertīze.
Saskaņā ar Latvijas Republikas KL 13.pantu nepieskaitāma persona nav saucama pie kriminālatbildības. Šajā pantā ir arī paredzēts, ka personai, kura atzīta par nepieskaitāmu, tiesa piemēro šajā likumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus [2,213].
Nepieskaitāmības stāvoklis ir gadījumos, kad prsona:
psihisko traucējumu vai
garīgās atpalicības dēļ nav varējusi:
1.saprast savu darbību vai
2.savu darbību vadīt.
Psihiski traucējumi ir hroniskas gara slimības, šizofrēnija, progresīvā paralīze u.c., bet gara darbības pārejoši traucējumi, piemēram, manikāli depresīvā psihoze, pataloģiskais dzērums u.c.…
