Skolotājam ir jābūt pietiekoši prasīgam un jāpārbauda bērnu zināšanas dažādos veidos, ne tikai veidojot prezentācijas, elektroniskā testa veidā (ko pēdējā laikā iecienījuši jaunākas paaudzes skolotāji un kuri ir diezgan bezjēdzīgi, jo atbildes tāpat var ātri sameklēt internetā), vai ļaujot ieskaites pildīt mājās, u.tml., jo tādējādi skolēns neiemācās neko. Mācībās ir jāiekļauj arī vecās metodes – bērnam nekas nenotiks, ja retu reizi paņems rokās lapu un pildspalvu un bez palīgmateriāliem uzrakstīs eseju 3 lapaspušu garumā.
Katram kokam divi gali – nav tādas īstās un vienīgās metodes, kā mācīt bērnus; vai mācīt pēc vecām tradīcijām, proti, ar grāmatām un koka lineāla sišanu pa nagiem, vai ļauties tehnoloģiju vilinājumam un mācību darbā izmantot tikai datorus. Ir grūti prognozēt, kādu nākotni sagaida izglītības joma, taču nebūt negribētu piedzīvot, ka bērni atkal sēž skolas solos taisnām mugurām, baidīdamies izdvest kaut skaņu, lai nenāktos tupēt kaktā uz zirņiem, un tikpat ļoti negribētu, lai nākotnē viss būtu aizgājis tiktāl, ka reāls cilvēks kā skolotājs vairs mācību procesā nebūtu vajadzīgs, jo bērni visu spēs apgūt pašmācības ceļā mājās ar datora palīdzību.
…
