Krājumā izteikti lietotas dažas krāsas: melnā, zelta, baltā (bālā) un zaļā, vietumis zilganā. Noteikti var uzsvērt, ka nāves klātesamība ir teju visos dzejoļos. Nāve tuvumā fiziskajai mīlestībai un nāve kā vienīgais risinājums ciešanām, ja nav iespējams sajust abpusēju mīlestību. Bieži sastopami tādi tēli kā tumsa, nakts, kas palīdz lasītājam izteikti izjust drūmo, skumjo, tomēr gandrīz vienmēr cerīgo liriskā varoņa nostāju un noskaņu. Taču, protams, dzejoļa galvenais tēls izteikti ir sieviete, mīļotā, kura paliek tikai kā neaizsniedzams sapnis. Dažviet ietverti Čaka standarta elementi – pilsētas vide, krogs, dzeršana un bezbēdība, kuru tomēr vairāk nomāc skumjas par nelaimīgo iemīlēšanos vai pieķeršanos.
Lieliski krājumu raksturojusi Edīte Zūzena rakstā „Mana mīlestība – mūžības alka ir debesu dāvana”: „Čaku vispār un sevišķi Debesu dāvanu nedrīkst ātri pārlasīt. Tad zudīs šo dzejoļu pārdzīvojuma intensitātes spirāliskais pieaugums kvēlē, kas tomēr paliek rotaļīgi maigs. ” Kopumā var secināt, ka Čaks ar savu dzejas krājumu turpina pārsteigt – tēlainība un spēja radīt saldi sēro noskaņu tik precīzi, ka lasītājs jūt līdzi un nebeidz pārdomāt – nu kāpēc viņam neveicas? Bet tāds nu ir Čaks – joprojām no malas vērotājs, kurš tikai domās un uz papīra var izsapņot iespējamo mīlestību, kura tā arī paliek vienpusēja, tā arī nepiedzīvojusi pretmīlu.
…
