Artūrā vēl mīt maza cerība, ka viņš varēs atgriezties mājās, jo, manuprāt, bez tā viņa dzīve svešumā būtu pavisam nepanesama un bezjēdzīga: “Un dzīvi, kas šeit ritēja šķietamā pārpilnībā, bet bija vienmuļa, tukša un bezmērķīga.” Viņš reizēm cīnās pats ar sevi, jo viņu nomāc dzīves smagums. Latvijas brīnišķīgā daba ir spilgti iespiedusies Artūra atmiņā. Autors to ir attēlojis kā melanholiskas Artūra atmiņas par dzimteni: “Man nāca atmiņā vietas Latvijā, kur es kādreiz agrāk tā biju stāvējis kādās augstienēs vai torņos un raudzījies plašajā līdzenumā visapkārt.” Ikreiz, kad Artūrs atminas dzimteni, viņš to salīdzina ar viņām apkārt esošo dabu Anglijā, un tas rada skumjas, ka tur viss nezied kā mājās. …
