Līdzās uztverei, atmiņai un domāšanai iztēle ieņem svarīgu un īpatnēju vietu cilvēka pasaules izzināšanas un pārveidošanas procesā. Iztēle operē ar tēliem, kas rodas sajūtās un uztverē un nostiprinās atmiņas priekšstatos. No šiem tēliem iztēle veido jaunas sakarības. Iztēle cieši saistīta ar tēlaino atmiņu. Priekšstats ir pamatmateriāls iztēlei, kas veic jaunrades funkciju – uz tā pamata rodas jauns, agrāk neuztverts tēls.
Iztēles process raksturīgs tikai cilvēkam un ir tā darbības nepieciešams nosacījums, jo, iekams cilvēks sāk darboties, tas vispirms priekšstata, kas un kā jādara. Tātad priekšmeta tēls tiek veidots jau iepriekš. Līdz ar to iztēlei ir svarīga loma galamērķa priekšstatīšanā. Spēja paredzēt savas darbības galarezultātu jauna tēla veidā, t.i., nospraust mērķi, kvalitīvi atšķir cilvēka darbību no pat visattīstītākā dzīvnieka uzvedības. Neviens dzīvnieks iepriekš neparedz galarezultātu un jaunā tēla veidošanas procesu.
Iztēle, tāpat kā domāšana, ir process, kurš arī sākas tikai tad, ja ir radusies problēmsituācija.…
