2011–2015 гг.
| Nr. | Название главы | Стр. |
| IEVADS | 3 | |
| 1. | Autortiesību funkcijas un principi | 4 |
| 2. | Patents un tā īpašnieka tiesības | 6 |
| 3. | Preču zīmes jēdziens un pazīmes | 8 |
| NOBEIGUMS | 10 | |
| IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN INTERNETA RESURSU SARAKSTS | 11 |
NOBEIGUMS
Atšķirībā no ķermeniskas lietas intelektuālā īpašuma pastāvēšanai un aizsardzībai nepieciešama stabila juridiskā vide un augsta sabiedrības tiesiskā kultūra. Ķermenisku lietu vienkārši var noslēpt, aizsargāt pašaizstāvības ceļā, taču to ir grūti darīt ar bezķermenisku lietu, kura nav aprobežota ar vienu materiālu ķermeni, kas fiziski atrodas tikai vienā vietā. Intelektuālā īpašuma objekts (izpildījums, izgudrojums, u. c.) vienlaikus var būt neskaitāmos eksemplāros un neskaitāmās vietās, tas var pārvietoties ar gaismas ātrumu un , to iznīcinot, tas ne vienmēr iet bojā. Jau senatnē franču filozofs Voltērs ir salīdzinājis grāmatu ar uguni pavardā, kuru paņem no kaimiņa, lai iekurtu savu pavardu, nodod to tālāk citiem, un visbeidzot tā pieder visiem.
Kā izteicies zvērināts advokāts Mārcis Krūmiņš par Intelektuālā īpašuma tiesībām „...Intelektuālā īpašuma aizsardzības jautājumi kļuva aktuāli, kad tiesību īpašnieki saprata, ka viņu jaunrades rezultātā radītais darbs tiek atdarināts vai izmantots bez atlīdzības izmaksāšanas tiesību īpašniekam. Vienkārši runājot darbs vai tā daļa tika nozagti. Pilnveidojoties sabiedrībai, pilnveidojas arī tiesību normas, kuras ierobežo sabiedrības locekļu dažādas tiesības. Intelektuālā īpašuma tiesības šajā ziņā nav nekāds izņēmums ...” un šiem vārdiem nevar nepiekrist.
…
Intelektuālās un zinātniskās darbības rezultātā radītās vērtības ir īpaša veida īpašumtiesības jeb intelektuālais īpašums. Tiesības uz savu radīto intelektuālo īpašumu un to tiesību aizsardzību Latvijā reglamentē virkne likumu un MK noteikumu. Būtiskākie no šiem likumiem ir: Patentu likums; Autortiesību likums; Dizainparaugu likums; Likums „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm”; Konkurences likums; Zinātniskās darbības likums. Praksē pastāv dažādas intelektuālā īpašuma aizsardzības formas un veidi – komersanti var izmantot dažādus līdzekļus, lai aizsargātu savu intelektuālo īpašumu: • rūpnieciskā īpašuma tiesības - patenti, funkcionāli modeļi, dizainparaugi, preču zīmes, jaunas augu šķirnes, integrālshēmu skices (topogrāfija) un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas jāreģistrē katrā ES valstī; • autortiesības - attiecināmas uz literāriem un mākslas oriģināldarbiem, mūziku, televīzijas pārraidēm, programmatūru, datubāzēm, reklāmas un multivides darbiem; tās ir automātiskas un nav jāreģistrē; • komerciālās stratēģijas - aptver komercnoslēpumus, zinātību, nolīgumus par konfidencialitāti un ātro ražošanu. Patenti ir attiecīgajā valstī spēkā esošas tiesības, ko piešķir valstu patentu iestādes. ES nepastāv vienota patentu aizsardzība. Eiropas patenta pieprasījums, ko iesniedz Eiropas Patentu iestādei (tālāk tekstā „EPO”), nodrošina aizsardzību tajās EPO dalībvalstīs, kuras izvēlējies pieprasījuma iesniedzējs. Līgums par sadarbību patentu jomā atvieglo starptautisko patentu pieprasīšanas procedūru. Preču zīmju un dizainparaugu tiesības var reģistrēt valsts vai ES mērogā. ES mēroga tiesības reģistrē Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (OHIM), kas atrodas Alikantē (Spānija). Šīs ir ekskluzīvas un visā ES atzītas tiesības. Kā galvenās autortiesību atšķirības no īpašuma tiesībām visās teorijās tiek uzsvērts tiesību terminētais raksturs, nemantiskās tiesības, objektu pavairošanas neierobežotā iespēja un to lietošanas specifika.
