Visi viduslaiku Rietumeiropas iedzīvotāji, izņemot ebrejus un Spānijas maurus, bija kristieši. Romas pāvestam kā Rietumeiropā valdošās katoļu baznīcas galvai bija milzīga vara. Viņš tika uzskatīts par visu kristiešu valdnieku, turpretī karalim vai hercogam bija pakļauta tikai viņa valsts, un arī tur garīdzniecība rīkojās pāvesta interesēs. Karaļiem sava politika bija jāsaskaņo ar pāvestu. Bez tam pāvestam, līdzīgi kā citiem Eiropas valdniekiem, piederēja vēl sava valsts – Pāvesta apgabals Itālijā. Tādejādi ticības lietas bija cieši savijušās ar sabiedrisko dzīvi un politiku. Romas imperijā bija ap 300 valstis. Tajā skaitā bija arī Livonija bīskapa zemes.
Reformācija Eiropā uzskakās 16. gadsimtā. 16. gadsimta sākumā baznīcas politika un pāveta virsvara Eiropā sāka izraisīt neapmierinātību. Valdnieki vairs negribēja pieciest pāvesta iejaukšanos savu valstu iekšēja dzīvē. Arvien vairāk cilvēku pārliecinājās, ka viņu materiālā labklājība ir atkarīga nevis tikai vienīgi no Dieva želastības, kā to mācīja baznīca, bet arī no pašu rīcības. Garīdznieki mācīja, ka katra cilvēka liktenis ir iepriekšnolemts un viņš pats to nevar izmainīt. Taču ikdienā katrs varēja pārliecināties, ka jaunajos apstākļos iespējams pārvarēt agrāk stingri nemainīgās kārtu robežas, ja tikai ir nauda un uzņēmība. Pati Romas katoļu baznīca 15. gadsimta gaitā arvien lielāku uzmanību pievērsa laicīgām interesēm un ticības lietas bieži atstāja otrajā vietā. …
