Ikdienā jebkur var sastapties ar komunikāciju. Tā var būt gan ģimenē, gan skolā, gan veikalos vai citās sabiedriskās vietās. Komunikāciju var definēt kā informācijas apmaiņas procesu starp partneriem. Tā var būt gan verbāla, gan neverbāla. Visbiežāk savstarpējā komunikācija tiek veidota monologu un dialogu veidā. Tajos ir svarīgs ne tikai izteiktais vārdos, bet arī žesti. Monologs tiek definēts kā viens no komunikācijas veidiem. Atšķirībā no dialoga, kur svarīgi ir gan klausīties, gan pašam izteikties sarunā ar otru cilvēku, monologā runātājam svarīgi ir pašam izteikties nevis kādu citu uzklausīt.
Es savai monologa analīzei izvēlējos pētīt monologu, ar kura formu un veidošanu varu sastapties ikdienā, proti, es pētīju kādas pasniedzējas monologu vienā no viņas vadītajam lekcijām.
Komunikatīvie procesi, kā monologs un dialogs, var būt aksiāli, kad informācija ir virzīta uz atsevišķiem adresātiem, un retiāli, kad informācija ir domāta daudziem iespējamajiem saņēmējiem (radio, televīzija). Mans izvēlētais monologs ir aksiāls, jo pasniedzēja caur to nodod informāciju studentiem par mācību vielu.
Runas aktam, šajā gadījumā monologam, var būt vairākas nozīmes, kas ir atkarīgas no situācijas. Lai pilnībā izprastu runas aktu, ir jāapzina apstākļi, kuru dēļ to varētu pieņemt kā ticamu.…
