Konkrētā teritorijā licence var būt ekskluzīva, solo vai vienkārša. Vairums licenciāru dod priekšroku iespējai noslēgt vienkāršas licences līgumus, kas nozīmē to, ka licences lietot tehnoloģiju tiek piešķirtas vairākiem licenciātiem. Sadalot riskus un atlīdzību starp vairākiem licenciātiem, licenciārs nekļūst atkarīgs no 1 licenciāta veiksmes. Licenciārs var saglabāt labāku kontroli pār tehnoloģiju un, tā kā, ka vairāki licenciāti izmanto licencēto tehnoloģiju vairākos tirgos un, iespējams, iemieso to vairākos dažādos produktos, tehnoloģijai ir lielākas uzlabošanas un turpmākās attīstības iespējas. Bet gadījumos, kad licencējamā tehnoloģija ir agrīnās attīstības stadijā un tās izmantošanai licenciātam jāveic ievērojamas papildu investīcijas, vairums potenciālo licenciātu vēlas ekskluzīvas tiesības, vismaz atsevišķās teritorijās.
Par ekskluzīvu parasti sauc licenci, kas dod tiesības licenciātam aizliegt licences priekšmeta izmantošanu attiecīgajā teritorijā pat licenciāram pašam. Par solo licenci parasti sauc līgumu, ar kuru attiecīgajā teritorijā licencēto tehnoloģiju drīkst izmantot vienīgi licenciāts un licenciārs, bet neviens cits. Praksē šīm atšķirībām nav lielas nozīmes, un dažkārt arī solo licenci mēdz saukt par ekskluzīvu. Ikvienā no šiem gadījumiem licenciāram nav tiesību piešķirt citas licences (vismaz tajā teritorijā, kurā licence ir formulēta kā ekskluzīva vai solo licence).
Preču zīmes, būtība, izmantošana, aktualitātes
…
Informācijas atklātība Inovatīvās darbības rezultāti parādās gan inovatīvo produktu veidā, kuriem ir konkrēta lietiska, respektīvi, materiāla forma, gan nemateriāla izgudrojuma veidā, piemēram: know – how. Abos gadījumos inovatīvo jaunumu izgudrotāji iegūst autortiesības. Atšķirībā no nemateriālajām inovācijām lietiskās inovācijas ir apskatāmas, taustāmas un praksē uzreiz pārbaudāmas. Nemateriālo inovāciju autorības noteikšanai izmanto tādu juridisku jēdzienu kā intelektuālais īpašums, kas noformulēts 1967. g. Stokholmā, Pasaules intelektuālā īpašuma konvencijā. Intelektuālais īpašums ir ļoti plašs, apkopojošs jēdziens, tas aptver tiesības uz literatūras, mākslas un zinātnes darbiem un izgudrojumiem, attiecas uz informāciju, kura var būt norādīta uz materiāla nesēja un izplatīta neierobežotā skaitā kopiju veidā. Intelektuālais īpašums ir nevis pašas kopijas, bet tur atspoguļotā informācija, piemēram, skaņu ieraksti, radio un televīzijas pārraides, zīmoli (tirgus zīmes), rūpnieciski paraugi.