Kangaru uz nodevību virza nenovīdība un mantrausība, nīgrums pret ļaudīm, kuriem viņš it kā sniedz palīdzību. Viņa uzdevums ir pilnīgi skaidrs un nepārprotams.
Rādot citus vācu iekarotājus – Dītrihu, Albertu u.c. – A.Pumpurs pieturējies pie G.Merķeļa paraugiem. Tie ir visu noziedzību iemiesojums – vācu bendes un verdzinātāji, bet „Lāčplēsī” iekarotāji vāci nav vienādoti ar visu vācu tautu. Pašā Vācijā A.Pumpurs parāda vienkāršos vācu darbaļaudis, kās tikpat simpātiski kā vienkāršie ļaudis Latvijā.
Bez galvenajiem tēliem eposā daudz epizodisku tēlu, kuri tāpat izteic savas vides būtību un palīdz autoram izteikt iecerēto centrālo ideju. Eposa 6 dziedājumos daudzkārt izteikta tautiski romantiskā jūsmošana par laimīgajiem sentēvu laikiem, par šo sentēvu lielo gudrību, kas nogrimusi verdzības gadsimtos un prasīt prasās, lai to uzceltu.
"Lāčplēša” tēlus vēlāk plaši izmantojuši citi rakstnieki (Rainis, J.Sudrabkalns, J.Peters, M.Zālīte). Eposs "Lāčplēsis” tulkots lietuviešu, igauņu, krievu, japāņu valodās.
…
