Dvēsele, kas, būdama kāda dieva līdzgaitniece, skatījusi kaut ko no patiesības, līdz nākamajam riņķojumam paliek neskarta un, ja viņa to spēj izdarīt vienmēr, vienmēr būs sveika. Bet ja tā nespēdama tikt līdzi – kļūst smaga un nolaiž spārnus un krīt zemē.
Kurš visos šajos iemiesojumos mūžu aizvada taisnīgi, tam tiek labāks liktenis, kurš netaisnīgi – tam ļaunāks.
Dvēseles, apritot trešajai tūkstošgadei, atgūst savus spārnus, ja tās trīsreiz pēc kārtas izraudzījušās šo dzīvesveidu, un trīs tūkstošajā gadā atgriežas. Pārējās, beigušas savu pirmo dzīvi, stājas tiesas priekšā, un saskaņā ar spriedumu citas nokļūst pazemes cietumos, kur izcieš sodu, citas, tiek aiznestas uz kādu debesu novadu un tur dzīvo atbilstoši tam, kā dzīvojušas cilvēku veidolā. Tūkstošajā gadā kā vienas, tā otras ierodas vilkt lozi un izvēlēties otru dzīvi, un katra izvēlas, ko grib. Tad cilvēka dvēsele nonāk arī dzīvnieka dzīvē, bet no dzīvnieka, kas reiz bijis cilvēks, atkal cilvēka. Tikai tāda dvēsele, kas nekas nav skatījusi patiesību, neieies cilvēka veidolā.
Tāpēc spārnus pelnīti iegūst tikai gudrības mīlētāja dvēsele: viņš savā atmiņā pēc iespējas kavējas allaž pie tā, pie kā kavējas dievs, pauzdams savu dievišķumu.
…
