-
Jāņa Jaunsudrabiņa biogrāfija un 'Vēja ziedi"
Dabas tēli, kuri paspilgtina Rasmas emocionalitāti
Rasmai bija nepieciešama daba sev apkārt. Daba spēja papildināt Rasmu, dodot dzīvības, spēka sajūtu. Ļoti nozīmīga ir saule, kuru stāstā Rasma mēģina ar nepacietību sagaidīt, kad viņa bija slima mājās, viņa gaidīja, kad saule viņu atdzīvinās: ‘’ Māte bija piemirsusi logu aizklāt, un pirmo reizi pēc veselas mūžības es atkal redzēju sauli. "Sveika, mīlulīt!" Es jutos pilnīgi vesela. ‘’ Bez saules Rasma pati nespēja justies vesela no jauna, Rasma bieži juta saules klātbūtni, saule apgaismoja Rasmas apkārtni, nesot gaišumu, sakidrību: ‘’ Pēc laba brīža jutu, ka kāds klusām piezagās pie manas gultas un uzlika karstu, smagu roku man uz krūtīm un otru - ledainu — uz pieres. Atvēru acis un ieraudzīju bālu sauli. Man likās, ka guļu aplokā. Visapkārt un virs manis uz gariem kātiem līgojās lieli pieneņu ziedi kā aptumšotas saules. ‘’ Ar saules un dabas attēlojumu Rasma labāk spēja izpaust savas izjūtas, viņa dabu bieži salīdzināja ar to kā viņa pati jūtas: ’’ Es skatos gaisā un vēroju mākoņus. Mākoņi ir zeltaini un balti, un viegli. Bet kāpēc man domas tik smagas? ‘’ Tā viņa spēja raksturot kontrastus starp sevi un dabu un meklēt atšķirību iemeslu.
‘’Man patika spilgtā blāzma. Kad novērsu acis no spožuma, visa pasaule bija tik pasakaina.’’ Rasmai ļoti patika blāzma, kas bieži iekrāsojās dažādās krāsās, tā padarīja apkārtējo pasauli skaistāku, kas Rasmai bija nepieciešams, jo viņai apkārt bija cilvēki, kuri centās nonāvēt viņas mīlestību.
Caur mīlestību Rasma varēja salīdzināt sevi ar rožu krūmu, kas zied tāpat kā viņas mīlestība, viņa jutās kā daļa no dabas:‘’Bet ir zināms, ka visi cilvēki aplūko citus ar pašu acīm, un tāpēc var būt, ka redzēju māti tādu, kāda biju pati. Un es biju ziedošs meža rožu krūms.’’
…
Rasmas raksturojums un emocionālais kāpinājums Rasma stāsta sākumā nebija pašpārliecināta par sevi, viņu neviens nekad nebija nosaucis par skaistu: ‘’Pirmo reizi dzirdēju, ka esmu skaista, un tas man ļoti patika.’’ Iespējams, kad Valgs viņu nosauca pirmo reizi par skaistu, viņā sāka parādīties pārliecība pār sevi, kas kļūst stiprāka stāstam turpinoties, viņa bieži jutās neērti pār savu vecumu, viņa gribēja būt pieaugusi, jo viņa domāja, ka viņas vecums liedz viņai būt iemīlējusies. Mīlestība Rasmai bija kaut kas ļoti jauns, apreibinošs, viņa aiz mīlestības jutās pārpilna, viņa atļāva tai sevi pārņemt: ‘’ ‘’Es jutos laimes un spēka pārpilna. Neatjēdzu vairs, ko daru. Biju lasījusi par sirēnām. Esmu tagad sirēna un dziedu’’ viņa no malas novēroja spodri, viņa kautrējās, tas bija, kas jauns, nepieredzēts.’’ Viņa bieži nevarēja sevi savaldīt mīlestības dēļ, iespējams, to var uzskatīt kā ļoti bērnišķīgu īpašību, tomēr viņa dzīvoja vietā, kur apkārt līdzās viņai dzīvo daba, pasaule, ar kuru Rasmai bija ļoti cieša saikne, kur viņas tēvs, kuru viņa ļoti mīlēja, ir miris. Tāpēc iemīlēties kādā cilvēkā viņai bija, kas uzjautrinošs, aizraujošs.
