Liela daļa sabiedrības nenovērtēja vārda brīvību un 80.gadu beigās nonāca pat tik tālu, ka sāka atcerēties “labos Brežņeva laikus”. Sabiedrības inteliģence, gluži pretēji, iestājās par reformu radikalizēšanu un virzīšanos uz daudzpartiju sistēmu.
Ekonomiskā krīze saasināja attiecības ar savienotajām republikām. Tās sāka tiekties pēc lielākas politiskās patstāvības.
Vietām uzliesmoja nacionālie konflikti. Kalnu Karabahas autonomajā republikā starp vietējiem armēņiem un azerbaidžāņiem sākās atklāta karadarbība.
80.un 90. gadu mijā ātri sabruka komunistiskie režīmi Austrumeiropā. Perestroikas procesi bija kļuvuši nekontrolējami. PSRS centrālās varas ietekme samazinājās, sāka šķelties PSRS kompartija. No tās izstājās radikālo reformu atbalstītājs Boriss Jeļcins (vēlāk kļuva par Krievijas prezidentu). Lai saglabātu Savienību kā federālu valsti M. Gorbačovs piedāvāja visām savienotajām republikām vienoties jaunā līgumā, kurā valstīm tiktu piešķirta lielāka suverenitāte
Taču KONSERVATĪVI noskaņotie komunisti, drošības orgānu darbinieki un militāristi uzskatīja, ka jaunais savienības līgums nozīmē vienotās impērijas beigas, tāpēc līguma noslēgšanas priekšvakarā SARĪKOJA VALSTS APVĒRSUMU.
…
