Modernisms literatūrā

XX gs. literatūra ir ļoti plaša un daudzveidīga, bagāta gan ar talantīgiem rakstniekiem, gan izciliem darbiem, gan dažādiem literatūras virzieniem. XX gs. rakstnieki tiecas izprast un arī attēlot savos darbos sarežģīto un pretrunīgo laikmetu un cilvēka nozīmi tajā. Viņi meklē dažādas radošās izteiksmes iespējas, tādēļ arī tālāk attīstās un veidojas jauni visdažādākie literatūras virzieni: reālisms, naturālisms, neoklasicisms, neoromantisms, eksistenciālisms un citi. Vecos rakstniecības paņēmienus nekad pavisam neaizmirst, bet turpina tos attīstīt tālāk, piemēram, ja romantisms tiek uzskatīts par vienu no XIX gadsimta literatūras virzieniem, tas nenozīmē, ka XX gadsimta autoru darbos nevar saskatīt vienu otru šā virziena iezīmi.

XX gadsimta literatūra veidojas lielu vēsturisko notikumu iespaidā – to ietekmējuši gan Pirmais pasaules karš, gan revolūcijas, gan Otrais pasaules karš. Ja raksturo XX gadsimta literatūru kopumā, to var iedalīt divos nosacītos virzienos: pirmkārt, rakstnieki, kas vistiešākajā veidā turpināja iepriekšējā gadsimta tradīcijas (Džons Golsvertijs, Herberts Velss, Arnolds Benets u. c.); otrkārt, rakstnieki, kuru daiļradi visvairāk raksturoja jaunas tendences un kuru pamatmērķis bija cilvēka apziņas jeb iekšējās pasaules atklāsme, - tas ir virziens, ko dēvē par modernismu (M. Prusts, F. Kafka, Dž. Džoiss, V. Vulfa, O. Hakslijs u. c.).

Neoklasicisma literatūrā, kas izpaudās XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, raksturīgi aizgūti antīkie tēli un motīvi, poētiskā valoda pakļauta noteiktām normām. Šādas iezīmes vērojamas franču, vācu un krievu literatūrā.
Neoromantisma virziena rakstnieki savos darbos akcentē emocijas un intuīciju, atsevišķa indivīda iekšējo pārdzīvojumu izpausmi; dabas un dvēseles vienotību; jūsmu par dabas ainavām; nostaļģiju [smeldzīgas ilgas] pēc pagātnes. Literatūrā neoromantismu pārstāv K. Hamsuns, G. Hauptmanis, R. M. Rilke.…