Vārds „erozija” cēlies no latīņu valodas, kur „erosio” nozīmē sairšanu. Ar terminu „erozija” plašākā nozīmē saprot augsnes vai iežu daļiņu atraušanu no monolīta, to pārvietošanu ar ūdeni vai vēju.
Zemes virskārta nepārtraukti mainās. Pārveidojumi notiek smaguma spēka, kā arī saules enerģijas ietekmē. Vējš ūdeņi, ledāji noārda pārvieto un nogulsnē reljefa zemākajās vietās iežu sadēdēšanas produktus, tāpēc lēni, taču nepārtraukti pazeminās reljefa pacēlumi un aizpildās ieplakas. Parasti erozija skar virsējo auglīgo slāni, kura dabiskā pārveidošanās notikusi 2000 – 7000 gados. Erodēta augsne ir maztrūdaina, tai ir blīva sakārta un maz slāpekļa.
Izšķir normālo (ģeoloģisko) eroziju – denudācijas un paātrināto (mūsdienu) eroziju. Denudāciju sauc par normālu eroziju, jo tas ir globāls ģeoloģisks process, kas risinājies sen pirms cilvēka izcelšanās un vēl šodien noris neatkarīgi no cilvēka. Denudācija dabā notiek vēja, temperatūra un nokrišņu mijiedarbības rezultātā.
Denudācijas process notiek tik lēni, ka tas ar cilvēka mūžu nav mērāms, tādēļ rodas maldīgs priekšstats par reljefa formu, kā arī augsnes šķietamu nemainīgumu. Normālas ģeoloģiskās erozijas pazīme ir līdzsvars starp virskārtas noārdīšanas un augsnes veidošanās procesa intensitāti.
Paātrinātā erozija ir tā , kas attīstās cilvēka darbības rezultātā. Tās cēlonis ir nevis dabas apstākļi, bet gan cilvēka darbība un tā iejaukšanās dabas līdzsvarā.…
