-
Šarls Luijs de Monteskjē
Secinājumi
Izpētījis Romas republikas pārvaldes sistēmu, izstrādāja savu teoriju par valsts varas dalīšanu. Pēc Monteskjē uzskata, valstī ir nepieciešami likumi, kas nodrošina politisko brīvību. Taču likumību, pēc viņa domām, var nodrošināt tikai tad, ja valstī vara tiek dalīta. Tur, kur vara atrodas vienas personas rokās, valsts neizbēgami tiecas uz despotiju. Monteskjē varas dalīšanas teorija ietverta Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijā, tāpat 1791.gada Konstitūcijā.
Civiltiesības Francijā tika veidotas līdzīgi valststiesībām. Romiešu tiesību ietekme tajās ir liela, taču tās nav ņemtas tieši, bet pēc zinātnieku iztulkojumiem un tiesu prakses. Kā tiesību avots noderēja arī paražu tiesības, kas daudzos Francijas novados bija sakusušas ar turienes vulgārajām romiešu tiesībām. Visjaunākais tiesību avots bija revolūcijas laikā izdotie likumi, piemēram par laicīgo jeb civilo laulību, tēva varu, par zemi, hipotēku u.c.).
Savā mācībā kritizēja Absolūtismu, centās skaidrot valsts izcelšanās un likumu dabisko pamatu un formulēt vēlamās sociālās reformas. Objektīvi šāda sabiedrības pielīdzināšana dabai bija pretstats viduslaiku providenciālisma teorijai. Monteskjē bija viens no ģeogrāfiskā determinisma pamatlicējiem - pēc viņa domām tautas tikumus, tās likumu raksturu un valsts pārvaldes veidu nosaka klimats, augsne un teritorijas apmērs. …
Biogrāfija: Dzimis 1689. gada 18. janvārī Labrēdas pilī Žirondā. Žaka de Sekondē un Marijas Fransuāzas dēls. Viņa tēvocis Monteskjē barons – Bordo pilsētas parlamenta (tiesas) prezidents, novēlēja viņam īpašumu un amatu. Monteskjē tika audzināts stingra katolicisma garā, tāpēc 1700. gadā uzsāka mācības jezuītu koledžā Žulijā. Tur viņš iepazinās ar sholastikas autoriem, kā arī antīko autoru sacerējumiem, kas rosināja viņā skepticisma gara atmošanos. Tad viņš sāka filozofijas un jurisprudences studijas Parīzē, gatavojoties darbam Bordo parlamentā, ko uzsāka 1714. gadā. 1715. gada 30. aprīlī Bordo apprecējās ar Žannu de Lartikā... Politiskās idejas:Monteskjē bija viens no izglītotākajiem sava laika cilvēkiem. Viņam nepieņemams bija Platona ideālās valsts projekts. Viņš augstu novērtēja Aristoteļa „Politiku”, taču, vadoties no atziņas par visu cilvēku vienlīdzību no dzimšanas, par kļūdainu uzskatīja domu, ka pati daba ir noteikusi vieniem būt par vergiem, citiem par brīvajiem. Kā sabiedrības analītiķis un vēsturnieks Monteskjē, runājot par likumiem, ņem vērā konkrētus faktorus, kas ietekmē dažādu tautu dzīvi, proti, teritoriālos nosacījumus (augsnes auglība, klimats, u.c.), dzīves veidu (tikumi, paražas) un ekonomiku, kā arī likumdevēja mērķi iedibināt noteiktu tiesisku kārtību.
