Savukārt visčaklākā pele jau arī nesnauda. Par pietrūkstošā burta cenu tai vajadzēja dabūt rokā Margrietiņas rotu, un pele steigšus uzvēla akmeni Margrietiņas ceļā. Un, ak vai, Margrietiņa paklupa par akmeni; krelles pārtrūka; akmens pēkšņi izauga par klinti un Margrietiņa krita lejā viegli kā balts zieds.
Pele aši knaši izlīda no klinstsbluķa apakšas un skrēja uz vārtiem. – Bet, še tev nu bija, pulkstenis jau nosita trīspadsmito stundu, un vārti ar smagu būkšķi aizcirtās pelei taisni deguna priekšā.
Neko darīt; pele pavērsa skatu atpakal un, ak tavu brīnumu, - ko viņa tur ieraudzīja – tajā vietā, kur bija izbirušas krelles, tagad ziedēja puķes; Visām ka viens – balts, spītīgi spurains vainadziņš galvā un dzintara pērle vidū – margrietiņas vārdā.
…
