Savā darbā es apskatīšu tādas pedagoģiskas nozares kā pašaudzināšana, attīstība un humānistiskā izglītība. Es apskatīšu ko ir teikuši par šiem jēdzieniem tādi autori kā Jūlijs Aleksandrs Students, Herberts Gudjons, Leonards Žukovs, Voldemārs Zelmenis, Ausma Špona. Un izdarīšu secinājumus.
Pašaudzināšana.
Pašaudzināšana ir mērķtiecīga personības sevis veidošana atbilstoši savai pārliecībai un ideāliem. Pašaudzināšanai ir ļoti liela nozīme pedagoģijā, jo tā ietekmē cilvēka personības tapšanas procesu. No Studenta grāmatas „Vispārīga paidagoģija” es varu secināt, ka pašaudzināšana ir katra audzināšana un ikvienas audzināšanas pamats, jo visas pamācības iespaidus un aizrādījumus cilvēks vispirms padara par savas apziņas saturu un visas savas garīgas dzīves īpašumu, citiem vārdiem sakot viss ko cilvēks dzird, kas viņu iespaida iet caur tā cilvēka apziņas prizmu, atstāj cilvēka garā kaut ko jaunu un cilvēka gars kļūst bagātāks. Jūlijs Aleksandrs Students arī raksta, ka pašaudzināšana ir cīnīšanās ar ļaunajām iegribām. Liela nozīme pašaudzināšanai dažādu sliktu dziņu, iekāru un iegribu pārvarēšanā. Cilvēks ir tik stiprs, cik izdodas viņam šīs ļaunas iegribas pārvarēt. Students saka, ka pašaudzināšanu var uzlūkot arī par pašdarbību. Jo cilvēks patstāvīgāks savā darbībā, jo vairāk viņš sevi audzina. Tā tad es varu secināt, ka ar pašaudzināšanas palīdzību var attīstīt savas pozitīvas īpašības, pilnveidot sevi un veidot savu personību. …
