Polijas un Latvijas liktenis 20. gadsimtā ir ļoti līdzīgs – abas valstis atradās PSRS sastāvā un interešu zonā, to okupācija un nacionālās attīstības kavēšana joprojām tiek noliegta, un abas konfliktējošās puses atsakās doties ārvalstu vizītēs viena pie otras. Lai gan Latvijas un Polijas attiecības ar Krieviju pamazām uzlabojas, katrs mazākais konflikts tiek pārvērsts milzīgā skandālā, un ir skaidrs, ka tuvāko gadu laikā tas nemainīsies. Pagātnes nesaskaņas joprojām spēcīgi ietekmē mūsu ekonomisko situāciju – Latvija ir atkarīga no Krievijas enerģētikas avotiem, kuru cenas turpina pieaugt. 2007. gadā Latvijai zaudējumus vairāku miljonu latu apmērā izraisīja zivju eksporta aizliegums. Polijā situācija ir līdzīga – 2005. gadā Maskava aizliedza Polijas gaļas un lauksaimniecības produktu importu, apgalvojot, ka caur Poliju Krievijā tiek ievesti apšaubāmas izcelsmes produkti. Polijā joprojām ir jūtama krievu nacionālistu ietekme. Vēl 1995. gadā par prezidentu tika ievēlēts komunistiskās partijas izvirzītais kandidāts. Lai gan Padomju Savienība nepastāv jau 16 gadus un tās rīcību 21. gadsimta pasaule nosoda, tās sekas ir jūtamas vēl šodien.
Pirms Pirmā pasaules kara gan Latvija, gan Polija bija Krievijas impērijas sastāvā. Pirmā pasaules kara laikā Latvija un Polija nonāca Trejsavienības interešu zonā. Pēc Vācijas kapitulācijas radās labvēlīgi apstākļi neatkarīgu valstu izveidei, tādējādi 1918. gada 3. novembrī tika proklamēta Polijas Republika un drīz pēc tam – 18. novembrī – Latvijas Republika un Ministru prezidenta amatā stājās Kārlis Ulmanis. Par neatkarīgās Polijas vadītāju kļuva Juzefs Pilsudskis. Vēlāk abi valstsvīri veica apvērsumus, ar armijas palīdzību iegūstot valsts varu.…
