Raksturojot romānismu kopumā, var runāt par stilu – gan arhitektūrā, gan tēlniecībā un glezniecībā, gan lietišķajā mākslā mākslinieki sekoja vienam likumam – katra forma atbilda nepieciešamībai un funkcijai, katra forma veidota ievērojot plaknes izteiksmību un katrs rotājums veidots, izmantojot tikai lineāras izpausmes iespējas.
Līdzīgi daudziem citiem vēsturiskiem mākslas un arhitektūras stiliem, arī „romānika” savu nosaukumu ieguva 19.gs., lai gan pats stils attiecas uz 11.-12.gs. Par romāniku tika nodēvēta celtniecības māksla, kas radīta pēc romiešu principa – velvētas akmens celtnes, nevis koka celtnes kā barbariem. Sākotnēji romāņu arhitektūrā celtnes tika līmeniski pārsegtas, bet pamazām līmenisko pārsegumu nomainīja velves un kupoli. Romāņu dievnama interjers sastāv no tik telpām, cik stereometrisku komponentu ir tā ārpusē, tāpēc celtnes ārpusē pilnīgi atklājas tās plāns.
Tikai no 9.gs., kad Vācijā sāka valdīt spēcīgā sakšu (Otonu) dinastija, ir saglabājušās nedaudzas sakrālās celtnes, kā liecinājums tam, ka Rietumeiropas arhitektūrā sāk iezīmēties tendence uz stilistisku vienotību. Mākslas un arhitektūras vēsturē 10.gs. celto Kiriaka baznīcu Gernrodes klosterī, savā varenībā, skarbumā, apjomu izteiksmīgumā, pieņemts uzskatīt par romāņu dievnama tiešo priekšteci. Vēl par klasiskiem romāņu stila paraugiem uzskatāmas Vormsas un Špeieras katedrāles Vācijā.
…
