Jaunlatviešu kustība radās un pastāvēja 19. gadsimta 50. - 60. gados. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu. Tā saistīta ar 1848. gada pilsoniskās revolūcijas uzbangojumiem un agrākā periodā ar to vācu romantisma posmu, ko literatūrā dēvē par „Sturm und Drang” (vētras un trauksmes) periodu.1 Pēc Baloža A. domām, nostājoties pret tautas atmodu, baltvācieši arī brīdināja tautiskās kustības vadītājus nesapņot ne par kādu „Junges Lettland” – jauno Latviju.…
