Tātad, mūsu kultūras degradācija ir lielā mērā saistīta ar to, ka materiāli tā ir attīstījusies daudz vairāk nekā garīgi. Kultūras būtiskākais aspekts ir nevis materiālie sasniegumi, bet gan tas, cik lielā mērā mēs kā indivīdi apjēdzam cilvēka attīstību, vadāmies paši pēc saviem ideāliem un uzskatiem. Mēs kļūstam nebrīvi, jo cīņa par eksistenci kļūst grūtāka, mēs primāri virzāmies apmierināt savas pamatvajadzības un par garīgo pavisam aizmirstot, jo uz to neatliek laika, tāpēc, ka esam aizņemti ar dzīves cīņu. Mums trūkst pārdomu par kultūras būtību, mūsu uzskati ir svarīga kultūras sastāvdaļa, ja to nav, kultūras līmenis neizpildās un paliek tur, kur ir bijis labākajā gadījumā. Kamēr mēs neatjaunosim pasauluzskatus par savu un cilvēces attīstību un ētiskās rīcības ideālus, tikai, tad mēs varam domāt par kultūras attīstību.
Piekrītot A. Šveicera domai, ja mums netiks attīstīta kultūra un garīgās vērtības, tad dzīves jēga zudīs pati par sevi, mūsu domāšana sarūks, savstarpējās attiecības tiks apgrūtinātas, mēs tik ļoti tieksimies pēc profesionālās pilnveidošanās, ka tā pazudinās to atlikušo kultūras mazumiņu, kas mums ir vēl atlicis.
…
