Salavecis: Tev kaut kas ir jāizdomā! Tu taču te valdi jau kuro gadu desmitu. Starp citu, kuro? Nu vai tiešām mūsu apkārtnē neatradīsies neviena meitene, kura varētu ieņemt manas palīdzes lomu un iekrāsot manu dzīvi? Varbūt kādu aktrisi nolīgt, vismaz kaut kas…
Kā Tu teici, kas tur citās zemēs-Sniegbaltīte? Kaut vai, bet kur mēs viņu ņemsim?
Vēl viena lieta, prasības ir augstas, varbūt pat pārāk. Tiesa, amats arī nav no vienkāršajiem.
Sniega māte: Nu ja, kad es Tev saku! Kā gan savādāk?! Viņai ir jābūt apburošai-skaistai, slaidai, vēlams, brunetei, čaklai, radošai. Jāprot gatavot, kaut gan nē-to Tu pats, pa virtuvi pats.
Tātad, kas vēl. Ā! Viņai jāprot taisīt rotājumus, iesaiņot dāvanas, sarakstīt Ziemassvētku apsveikumus, pāris novēlējumus, pantiņus, dejas, dziesmas. Īsumā viss.
Salavecis: Hm… tas man kaut ko atgādina…
Sniega māte: Nu, jā… zināma līdzība ar mani ir…Es protu visu, ar nodziedāt ne sliktāk kā agrāk!…
