-
Mārtiņš Luters un reformācija Vācijā
Ar 1534. gada augstākās varas aktu Henriju iecēla par Anglijas Baznīcas vadītāju, un šo titulu dalīs visi nākamie karaļi. Džona Kalvina Kristīgās reliģijas institūti kodificēja jaunās ticības doktrīnas, kļūstot par presbiteriānisma pamatu. Roterdamas Desiderijs Erasmss, kaut arī bija reformācijas pretinieks, tomēr bija apņēmies samierināties ar katoļiem un protestantiem uz ideālu, kas vismaz daļēji tiktu realizēts 1555. gadā ar reliģisko mieru Augsburgā, Svētās Romas impērijas valsts valdības lēmums, kas protestantiem piešķir pielūgšanas brīvību.
Atzīstot reformatoru kritiku un pieņemot viņu ideoloģiju, protestanti varēja demonstrēt savu pārliecību mākslā. Mākslinieki, kam simpatizēja kustība, izstrādāja jaunu mācību priekšmetu repertuāru vai pielāgoja tradicionālos priekšmetus, lai atspoguļotu un uzsvērtu protestantu ideālus un mācību. Plašāk runājot, spēku samērs pakāpeniski mainījās no reliģiskām uz laicīgām autoritātēm Rietumeiropā, izraisot kristiešu tēlu kritumu protestantu baznīcā. Tikmēr Romas baznīca veica kontrreformāciju, ar kuras palīdzību tā nosodīja luterānismu un vēlreiz apstiprināja katoļu doktrīnu. Itālijā un Spānijā kontrreformācijai bija milzīga ietekme uz vizuālo mākslu, atrodoties ziemeļos, skaņa, ko radīja naglas, kuras dzina Lutera manifestā, turpināja atbalsoties.
…
Reformācija, kas tika izveidota sešpadsmitā gadsimta sākumā, pēkšņi pārtrauca relatīvo vienotību, kas bija pastāvējusi iepriekšējos tūkstoš gadus Rietumu kristietībā Romas katoļu baznīcas laikā. Reformācija, kas sākās Vācijā, bet ļoti ātri izplatījās visā Eiropā, tika uzsākta, reaģējot uz pieaugošo korupcijas un administratīvās ļaunprātības izjūtu baznīcā. Tas pauda alternatīvas kristīgās prakses redzējumu un noveda pie protestantisma uzpalukuma ar visiem tā atsevišķajiem atzariem. Īpaši attēli kļuva par efektīviem līdzekļiem, lai izplatītu negatīvus baznīcas attēlojumus un popularizētu reformācijas idejas, savukārt mākslu revolucianizēja reformācijas kustība.