Lai runātu par praktisko gudrību, jāapskata dvēseles spēju izzināt patiesību dažādos veidos. Praktiskā gudrība ir viens no šiem veidiem. Pārējie ir māksla, loģiski teorētiskās zināšanas, filozofiskā gudrība un intuitīvais prāts.
- loģiski teorētiskās zināšanas ir zināšanas par nepieciešami pastāvošo un vienmēr esošo.
- loģiski teorētiskās zināšanas ir loģiskās pierādīšanas spēja
- māksla – pareizas domas virzīta radīšanas spēja
- intuitīvais prāts – sniedz pamatatzinumu.
Praktiskā gudrība labāk izprotama apskatot praktiski gudru cilvēku, kas spēj lemt par to, kas vajadzīgs, lai dzīve būtu laba. Praktiskajā rīcībā gudrs cilvēks spēj pieņemt pareizo lēmumu ikvienā jautājumā, kur neko nespēj dot zinātne vai praktiska māka. Pratiski gudrs cilvēks ir lemtspējīgs. Praktiskā gudrība ir pareizas domas vadīta rīcības spēja, izšķirot to, kas cilvēkam ir labs un kas – slikts. Praktiskā gudrība ļauj saskatīt, kas ir labs pašam un vsiem kopumā. Praktiski gudri ir saimnieciski praktiķi un politiķi. Praktiskā gudrība ir ar patiesu domu saistīta praktiskās rīcības spēja sasniegt cilvēkam labo. Praktiskā gudrība apsver cilvēkam derīgo un tos jautājumus, kur iespējams lemt dažādi. Spēja pareizi izlemt piemīt praktiskajā rīcībā gudriem – tā ir pareizība lemšanā par līdzekļiem, kas ir noderīgi noteikta mērķa sasniegšanai, un praktiskā gudrība ir pareiza šo līdzekļu izpratne.
…
Eseja sniedz ieskatu Aristoteļa darbā "Nikomaha ētika", apskatot tādus tajā skartos tematus kā laime, labums un tikumība. Pirmajā grāmatā Aristotelis aplūko jautājumu par dažādiem dzīvesveidiem, spriežot par to, kā katrā no tiem tiek izprasta laime. II grāmata veltīta tikumībai un jautājumam, kā kļūt tikumiskam. Tikumība tiek skaidrota kā divējāda: prāta un rakstura tikumība. Arī Aristoteļa darbā atspoguļojas ētikas būtība, kas ir praktiskā filozofija, kura tiecas meklēt praktiskus padomus, kas dotu iespēju indivīdam nodzīvot dzīvi labāk, krietni, dodot vadlīnijas, kā palīdzēt sasniegt krietnumu. Tā nav tikai teorētisks izklāsts, kas nenoder praktiskai pielietošanai ceļā uz krietnumu. Aristotelis praktisko gudrību jeb spēju rīkoties ētiski raksturo kā pareizas domas vadītu rīcības spēju, izšķirot to, kas cilvēkam ir labs un kas – slikts.