Psiholoģija piedāvā maz literatūras par pieaugušo psihiskās attīstības īpatnībām – galvenokārt tā ir tikai svešvalodās, bet toties ļoti daudz literatūras ir par bērnību un jaunību. Visā visumā par vecuma posmiem ir dažādas teorijas – daudz ievērojamu zinātnieku izvirzījuši dažādas tēzes par vecumposmu īpatnībām, bet nenoliedzami ir fakts, ka pirmajā dzīves posmā nozīmīgāka ir bioloģiskā attīstība, bet otrajā dzīves posmā pieaug tieši garīgā cilvēka personības puse, kur viņš izvirza mērķus, nosaka dzīves normas, dzīvo saskaņā ar tām. Bet, kamēr pastāv cilvēce, pastāv likumsakarība, ka nevar izcelt nevienu no vecumposmiem, jo vajadzīgs ir līdzsvars starp ķermeņa, psihes un gara vienotību. Ervina Šterns ir teicis skaitus vārdus “Katram dzīves posmam ir sava jēga, savs uzdevums. Atrast tos un sevi tajos ir viens no galvenajiem piemērošanās uzdevumiem dzīvei.’’
Savā darbā mēģināšu atspoguļot un analizēt vecumposmu virs 60 – 65 gadu vecuma. Paanalizēt tā īpatnības un kritērijus. Pati atrodos pusmūža pārejā uz periodu, kad jāsāk apzināt mūža stabilitāte…
