Kā paudis F.L. Ralfs, tad diplomātiskās aktivitātes Eiropā 18. gadsimtā bija ļoti sarežģītas, bet vēsturiski ir redzams, ka starp valstīm veidojās koalīcijas, kuras veidoja valstu apvienības. Kā spilgtu valstu apvienošanos var minēt Prūsiju un Britāniju. Šīs valstis bija sadrumstalotas un ar mazu ietekmi, bet kad tās izveidoja alianses un apvienoja spēkus, tās kļuva par lielvalstīm un ietekmēja procesus Eiropas turpmākajā attīstībā. Arī Polijā sāka veidoties vairākas dalīšanās. Pirmajā teritorijas pārdalē 1764. gadā par Polijas karali tika iecelts Staņislavs Poņatovskis, kurš esot bijis Krievijas Impērijas carienes Karīnas mīļākais. Polija piedzīvoja vēl vairākas dalīšanas un tās teritoriju ieguva Krievijas Impērija, Prūsija un Austrija.
Kopumā var secināt, ka tiek uzskatīts, ka pēc 1789. gada absolūtisms bija sevi izsmēlis, tādējādi tas izzuda. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairākas absolūtismam raksturīgas lietas. Karaspēks bija ļoti raksturīgs absolūtisma laikmetam, kā arī personības kults. Mūsdienās arī 21. gadsimtā iespējams novērot, kā lielvalstis stiprina savu vadoņu personības un spēku parāda tērējot lielus līdzekļus militārām vajadzībām, kam var vilkt paralēles ar absolūtismu. Taču vairs nav novērojama pilnīga monarha kontrole pār valsti, bet ir konstitucionālās monarhijas, kur monarham ir ierobežota vara. Galvenās lietas, kas tika panākts absolūtisma laikā bija reformācija valsts pārvaldes darbībā, provinču likvidēšana, kā ierobežotas aristokrātu tiesību ierobežošana. Tāpat arī mainījās valstu teritoriju sadalījums, kā arī valstis stiprināja sadarbību un veidoja dažādus tirdzniecības projektus.
…
