1941. gada novembris, decembris - tas bija drūms laiks visā Eiropā. Karš, okupācijas, cilvēku bojāeja. Īpašs iznīcināšanas asmens bija pavērsts pret ebreju tautu. Arī Latvija jau bija okupēta un kļuvusi par vienu no reģioniem, kurā tika realizēts Holokausts. Holokausts bija notikums, kas iezīmēja vēsturisku šķirtni ne vien 20. gadsimtam, bet arī visai cilvēces vēsturei. Tas bija bezprecedenta mēģinājums noslepkavot veselu tautu un iznīcināt tās kultūru. Ne jau nepamatoti tieši Austrumeiropa bija kļuvusi par šo “Nāves ieleju”. Bija vairāki iemesli tam, kādēļ ebreju iznīcināšana - masu nošaušana un nonāvēšana gāzes kamerās – notika Austrumeiropā: 1) šeit bija vieta, kur vienkopus dzīvoja visvairāk ebreju; 2) vāciešus maz uztrauca tas, ka austrumeiropieši varētu uzzināt par notiekošajām akcijām un uz tām reaģēt, jo viņi visas Austrumeiropas tautas uzskatīja par zemākām rasēm;…
