Atraitnes dēls, jeb galvenais varonis ir mērķtiecīgs un morāli spēcīgs, to pierāda viņa teiktais :” Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā; Lai putenis plosās, lai ziemelis elš: Uz augšu, uz augšu tik ies manim ceļš!” Toties viņa māte ir trauslāka, jo uztraucās par savu dēlu.
Dzīve ir kā nebeidzams izglītošanas ceļš, dzīve ir kā trepes, kur katrs pakāpiens paliek aizvien smagāks. Ir vajadzīgs spēcīgs raksturs, lai katru pakāpienu uzveiktu. Poēmā jauneklis apņemas aizbraukt prom no savas dzīvesvietas un atstāt savu mīļoto māti vienu, lai spētu vēlāk par viņu parūpēties. Lasot šo poēmu atklājās dzīves tumšie stūri, kad tev dažreiz var nesanākt kaut kas, bet tu nevari padoties.
…
