Līdz šim studiju kursam nebiju lasīju absurda literatūras paraugus, tādēļ liels atklājums man bija Semjuela Beketa un Ežēna Jonesko daiļrade. Lasot absurda dramaturģiju, interesanti šķiet tas, kā lugu autori kādas tipiskas dzīves situācijas un modeļus atveido, apzināti tos it kā vienkāršojot, shematizējot, pārspīlējot un sakāpinot, tādējādi raisot smieklus, bet principā ietverot arī jēgu un ideju un bieži vien runājot par traģiskām situācijām dzīvē, kā atsvešinātību un vērtību, jēgas zaudēšanu, nespēju pašam pieņemt lēmumus un veidot spriedumus, pilnvērtīgi komunicēt, atveidojot izglītības sistēmu, kura nožņaudz zinātkāros utt. Esmu diezgan droša, ka arī lugā „Krēsli” ir jēga, lai arī tīri saturiski tā pauž pretējo.
Lasot lugu, visai ātri veidojas nerealitātes sajūta, kas vispirms saistīta jau ar laika un telpas atveidi. …
