Mana ideālā valsts, sabiedrība, protams, neatrodas piena upes ķīseļa krastos. Reāli domājot, pat ideāla valsts nevar rasties. Jau no sākta gala cilvēki, ģimenes, ciemati, ciltis un vēlāk arī pilsētas, valstis savā starpā ir karojuši, domājot par sevi, labklājību un izdzīvošanu. Varbūt pareizi, bet reizē arī egoistiski. Mēs vienmēr esam un būsim egoisti un tas mūs arī novedīs pie tā, ka mēs nekad nevarēsim izveidot ideālu un labestīgu valsti, kamēr pastāvēs skaudība, varaskāre, mantkārība.
Es zinu kāda būtu mana iedomu valsts, valstība, ja pēkšņi notiktu brīnums.
Tā būtu pretēja tam, ko es minēju iepriekš- es vēlētos, lai cilvēkiem piemistu tādas īpašības kā cilvēcīgums, labestīgums, lai viņi būtu līdzjūtīgāki cits pret citu, spētu saprast cita sāpi, palīdzot viens otram, nevis vienaldzīgi paiet garām.…
