Ir grūti atrast kopīgo iezīmi Jāņa Ezeriņa novelēs, jo tās ir ļoti atšķirīgas. Vienas stāsta par mīlestību, citas – par lepnumu vai sirdsapziņas mokām, bet skaidrs ir viens – šo noveļu darbības īstenošanai bija nepieciešami īpaši varoņi, īpaši raksturojumi. Tie nebija stāsti par parasto, lai gan bija pat ļoti reāli. Ezeriņa varonis ir īpatnējs, un jāsaprot, ka viņam kaut kas kaiš. …
