Acu priekšā stāv piezīmju bloks. Jau gandrīz esmu gatava pierakstīt. Tomēr laikam ne. Es runāju par brīnumiem. Laipnība, cieņa, uzticība mūža garumā, smaids – šie komponenti mūsdienās ir pieskaitāmi apbrīnas vērtām rakstura izpausmēm. Reiz pat ir gribējies pierakstīt cilvēku vārdus, kuri vēl zina, kas ir cilvēcība, taču šādi cilvēki sastopami pārāk maz, lai tos nepaturētu atmiņā.
Ja nu mēs kļūdāmies? Ja nu mēs nebūtu pārtikuši tikai ar labo? Mēs jau nezinam, kāda cilvēce būtu, ja pasaulē valdītu tikai gaišums un sliktais būtu maz pazīstams. Iespējams, sliktais vairo labo. Sliktais mums liek noticēt tam, kas ir labs. Savas ainas par to, kā būtu, ja būtu, varam ieskricelēt savā atmiņu fantāziju krājumā, izlasīt, aizvērt un nobeigumā – atgriezties realitātē.
…
