Eksistenciālisms ir antiracionālistisks filozofijas virziens un attieksme pret dzīvi, pievēršas brīvā indivīda esamībai / vai eksistencei absurdā jeb bezjēdzīgā pasaulē. Eksistenciālisti uzskata, ka filozofijai jāsākas ar to, kāda ir indivīda konkrētā situācija šajā pasaulē, un apgalvo, ka cilvēks ir ne vien atbildīgs par to, kā viņu rīcība skar citus, bet arī vienīgi paši ir spējīgi savu rīcību šai ziņā tiesāt. Visi indivīdi, kas sevi apzinās, spēj aptvert vai intuitīvi apjaust savu eksistenci un brīvību, un indivīdi nedrīkst pieļaut, ka viņu izvēli kaut kas ierobežo – lai tas būtu pat saprāts vai morāle. Šī izvēles brīvība noved pie baismu vai eksistenciālas bailes modinoša priekšstata par neesamību jeb neko. Tam ir vairāki nozarojumi. Tā sākumu parasti saista ar dāņu filozofu KIRKEGORU, kas uzsvēra, cik liela ir tīrās izvēlesnozīme ētikā un kristīgajā ticībā. Viņam ir sekotāji- Martins Heidegers Vācijā, Žans Pols Sartrs Francijā. Arī Francs Kafka savos darbos pārstāv eksistenciālismu.…
Tas,ko cilvēks ir iemācījies, apguvis,nav atņemams.Gudrību un gara bagātību apgūstam visas dzīves laikā,nepārtraukti mācoties. Skolotāja uzdevums ir attīstīt,izglītot bērnu,lai maksimāli attīstītos tā talanti,personība,garīgās un fiziskās spējas. Īss ieskats par eksistenciālismu un šis idejas ietekmi uz audzināšanu.
