Rīgā Ojārs Vācietis ieradās 1952. gada rudenī, kad iestājās augstskolā un kļuva par pirmā kursa filologu.
Iedzīvošanās Rīgā ir salīdzināma ar garīgu asins pārliešanu arī pašam dzejniekam un viņa rakstītajai dzejai. Rīgu dzejnieks iemīl jau no pirmā brīža, kad tur ierodas. Šīs pirmā brīža sajūtas viņš atspoguļo savā dzejolī Rīga no krājuma „Melnās ogas”.
„es tev Rīga lieku cilpas, skaties, blēde,
Neiekļūsti tajās cilpās, tā kā todien sirdī iekriti man pēkšņi, nu
Nu es nezinu, vai bij tas netīšām vai tīšām.”
Dzejnieks nespēj iedomāties savu dzīvi bez šīs, sev tik dārgās un mīļās pilsētas:
„es pats palieku bez stūriem,
Un bez jumtiem, un bez pakšiem, un bez zemes, un bez gaisa
, un bez saknēm, un bez augļiem, un bez dvēseles un miesas
Ja es tevi neredzētu, ja es tevi nemīlētu, ja es tevi pazaudētu.”
Dzejnieks Rīgu parāda savos dzejoļos kā skaistu, lielu, diženu, sirdij tuvu pilsētu.…
