-
Andreja Pumpura eposa "Lāčplēsis" konspekts
Bruņinieki tika pieņemti kā vienmēr gaidīti viesi. Kaupa paziņoja Lāčplēsim, ka viņi nāk no bīskapa noslēgt draudzību. Lāčplēsis piekrita. Svešinieki vairākas dienas nodzīvoja Lielvārdē. Laimdota visas šīs dienas bija ļoti nemierīga. Viņa nevarēja paciest Tumšo bruņinieku, kaut arī viņš ar labiem vārdiem pieglaimojās. Tumšais bruņinieks uz cīņu izsauca Lāčplēsi, bet viņš atraidīja aicinājumu, labā prātā jokodams. Tad Lāčplēsi tas izaicināja, teikdams, ka viņš tikai lielās ar savu varonību. Lāčplēsis ar Tumšo bruņinieku uzsāka cīņu. Viņš uzreiz nocirta Lāčplēsim vienu ausi. Lāčplēsis atbildēja ar cirtienu tā, ka viņam visas bruņas pušu pārcirta. Tumšais bruņinieks tad nocirta Lāčplēsim otru ausi. Tad nu sāka tie abi lauzties tā, ka zeme līgojās. Lauzdamies tie bija nonākuši tuvu stāvam krastam, un Lāčplēsis gāza Tumšo bruņinieku tumšā nolejā, bet, krizdams lejā, tas parāva Lāčplēsi sev līdzi. Norībēja ūdens blākšķiens. Abi karotāji pazuda dziļumā. Mūra pilī ieskanējās gaudu kliedziens, un Laimdota tajā pašā brīdī izbeidza savu dzīvību. Citi latvju karotāji drīz viens pēc otra krita, cīnoties pret pārspēku. Svešinieki zemē nāca, bargi kungi valdīja, tauta simtiem gadiem vergoja. Tomēr pat pēc simtiem gadu atminējās Lāčplēša. Priekš tautas tas nebija miris. Laiku pa laikam laivinieki, braukdami pa Daugavu, pusnaktī redz divus vīrus cīkstoties. Atkal tie no krasta ūdens dzelmē iegāžas, atkal gaudu kliedziens atskan pilī. Lāčplēsis te vēl joprojām cīnās ar svešo naidnieku, bet Laimdota pilī gaida, kamēr uzvarēs. Un pienāks tas brīdis, kad Lāčplēsis naidnieku vienu pašu lejā grūdīs un noslīcinās atvarā.
…
I DZIEDĀJUMS Zilajā debesu velvē, Pērkona pilī Baltijas dievi sabrauca uz sapulci klausīties Likteņa tēvu. Uz sapulci ieradās Pērkons, mirušo un pekles dievs Pakols, druvu auglības dievs Patrimps, jūras dievs Antrimps, dziesmu dievs Līgo un Puškaitis, rīta blāzmas dievība Austra, likteņa dievība Laima, tikumības dieviete Tikla un daiļās Saules meitas. Likteņtēvs pacēlās un pauda lēmumu par to, ka Baltijā arī vajag Kristīgo dievību ieviest, tāpat kā Kristus, kurš cēlās no nāves pēc sakāves. Tad Pērkons pacēlās, teikdams, ka apsolās apsargāt latviešu tautu, ka auglīgu lietiņu dos, ka Zibeņiem visus, kas latviešu tautu skars, sakaus. Pērkons piesauca arī citus darīt labu latviešu tautai un zemei. Pēc tam Patrimps sacīja, ka zelta briedušas vārpas vienīgi latviešiem dos, ka latvieši bagātus pļāvumus vāks. Tad Antrimps teica, ka svešo naidnieku kuģus dragās Baltijas jūrā. Vēlāk arī Pakols solījās, ka peklē būs svešajiem vieta, bet latvju varoņu gari joprojām pa Baltiju lidos. Tad, visbeidzot, Līgo pacēlās un runāja, ka uzturēs dziesmības garu un locīs, un jūsminās sirdi caur sērām un priecīgām dziesmām. Tad, kad sapulce gāja uz beigām, gādniece par jaunavām un zemniekiem Staburadze nāca un lūdza vārdu, lai pateiktu to, ka naktī ieraudzīja divas gaisā lidojošas, jājošas raganas uz ozola bluķiem, un viena ragana nometa jājamo bluķi, un abas aizskrēja uz viena bluķa prom. Staburadze gāja apskatīties, kādēļ viņas tā darīja. Bluķa viducī viņa ieraudzīja skaistu jaunekli. Staburadze ienesa jaunekli kristālu pilī. Tad uzreiz nāca paziņot Pērkonam par notikušo. Bija zināms, ka, atvarā kritis, cilvēks par akmeni paliek. Pērkons sacīja, ka jauneklis ir svētītais augstākam mērķim, ka raganas atvarā meta Lāčplēsi, Lielvārda dēlu. Pērkons vēlēja Laimai vēlāk jaunekli vadīt caur likstām, līdz piepildīs savu lēmumu.
