Bērna mācīšanās un audzināšanas procesa attīstība ir atkarīga no bērna emocijām un jūtām. Ir ļoti svarīgi, kā bērns izturas pret sevi, pret pieaugušajiem un pret vienaudžiem. Pirmsskolas vecuma bērniem ir emocionāli visneapvaldītākais raksturs nekā pārējos periodos. Tāpēc šajā laikā bērnam var būt vienlaicīgi vairākas jūtas – viņš var dusmoties un būt līdzjūtīgs, var palīdzēt kādam un zaudēt paškontroli, var izjust vainas apziņu un meklēt sev attaisnojumu. Šajā vecumā rodas konflikts starp “Es gribu!” un “Tā vajag!” Tāpēc psiholoģijā runā arī par problemātisku uzvedību. Šajā vecumā attīstās arī augstākās jūtas, vērtību orientācija un tikumi. Emocionālā labsajūta veicina normālu bērna personības attīstību, labvēlīgu attieksmi pret sevi un citiem.
Pēdējo 20 gadu laikā daudz nozaru speciālisti ir pievērsušies pētījumiem par saikni starp mūziku un bērna attīstību. Pētījumi psiholoģijā, neiroloģija, fizioloģijā atbalsta domu par muzikālās pieredzes nepieciešamību augstākā intelekta attīstībā. Tā veicina ne tikai muzikālo spēju attīstību, bet ietekmē arī personības psihi – iztēli, jūtas, domas, prātu, emocijas, gribu, kā arī apziņas un pašapziņas veidošanos.
Latviešu pedagogs A. Dauge ļoti augsti vērtēja mākslas lomu cilvēka dzīvē: „Māksla māca novērot un saprast dzīvi, cilvēkus, dabu, māca uztvert visu dzīvo dvēseli. Ar mākslas palīdzību iespējams veidot pārdzīvošanas spējas, jo tas ir pamats otra cilvēka saprašanai”.…
