1940. gads. Avīzes nesa ziņas no kara laukiem, bet latvju zemē „brāļtautu atbrīvotie darbaļaudis svin darba uzvaras”. Jā, varbūt kaut kur, kaut kas, kaut ko svinēja. Lielum lielais cilvēku vairums tomēr bija pārbiedēti, pilni neizpratnes un šausmu. Pazuda tuvinieki – tēvi, brāļi, dēli, draugi, paziņas. Vēl vakar bija, tepat staigāja, strādāja, šorīt vairs nav. Kaimiņš ar kaimiņu runāja čukstus: aizveda, nošāva.
1941.gada Jānu dienas gaidās jaunas ziņas – karš sācies arī Latvijas teritorijā. Visi saprata, ka karš ir nāve, izpostīta dzīve, bads, posts, saplosītas dvēseles. Tajā laikā mans vecaistēvs karoja Mongolijā, Vācijā, Somijā. Patiesībā, visi radi bija iesaistīti karā. Vecāsmātes brālis gāja bojā Ļeņingradas blokādes laikā kā brīvprātīgais. Mans tēvs tos laikus atceras ļoti slikti. Taču atmiņā ir iespiedies viens notikums.…
