Es ilgi meklēju vārdus, lai, saliekot tos loģiskā secībā, izveidotu definīciju vārdam “epifānija”. Ziniet, man neizdevās. Nolēmu iepazīties ar paša “Epifāniju” autora Imanta Ziedoņa doto definīciju. Tā skan šādi: “Epifānijas ir mazi impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti.” Vēl mani nelika mierā jautājums par to, kam tuvāk ir epifānijas – dzejai vai prozai? Laikam viennozīmīgas atbildes nav. Savukārt krievu kritiķa Ļeva Aņinska raksturojums ir visai tēlains: “Epifānijas ir aiza starp dzeju un prozu. Ja gribi – būvē tiltiņu, negribi – lec pāri”.
Tātad impulsi. Šie impulsi it kā sadodas rokās un iet. Iet no “piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai”. Tieši par piedzimšanu autors runā grāmatas ieskaņā – par fizisko piedzimšanu (“Es nemaz vēl neesmu. Es nekad neesmu gājis, neesmu skāris durvju rokturus, neesmu dziedājis rīta rasā.…
