„Draudzība bija gadiem kopta, rūpīga un pacietīga sevis apmānīšana, tā bija kā izgreznots svinību paaugstinājums, kurā ar ziediem rokā uzkāpt zināmās dienās, pārējā laikā to tikai ar prieku pieminot un sajūtot kā mierinājumu un drošu pamatu, ar ko var lepoties, bet uz kura neviens tomēr neuzdrošinātos briesmu brīdī nostāties.” Patiesa draudzība ir kā drošs pamats kā sliktās, tā arī priecīgās dienās. Pēc manām domām, draudzība nav sevis mānīšana.
• Jaukti darbības laiki.
Visas grāmatas darbība norisinājās tā it kā Edīte Solvīta Melvija nav viena persona, tāpēc dažādu darbību un notikumu laiki bija grūti atdalāmi viens no otra. Abas personas daļas varēja atrasties vienā telpā un rīkoties vienlaicīgi, bet citās epizodēs tās bija tālu prom viena no otras. Visai bieži literārajā darbā gan Edīte, gan Solvīta bieži salīdzināja vai atminējās pagātni, kas tiešāk vai netiešāk ietekmēja jauno sieviešu tagadnes.
„Solvīta bija šeit, mēs abas reizē pagriezāmies un sākām iet, un šī soļošana blakus mierīgā un ierastā gaitā bija kā ieiešana kādā zinātā, nemainīgā un labā laika alejā, kur mēs abas nejauši ik pa pāris gadiem uz brīdi iegriezāmies, neatkarīgi no vietas – pilsētas vai kontinenta -, kurā atradāmies.”
…
