Secinājumi.
Tiesnešu statuss manis izpētītajās valstīs ir diezgan vienlīdzīgs – tiesneši ir nosaukti kā īpašas personas ar īpašiem noteikumiem, un visās valstīs tiesnesi var atcelt no amata tikai tad, ja viņš ir paveicis īpaši smagu likumpārkāpumu vai arī, kad ir pienācis pensionēšanas vecums, kas gan katrā valstī bija atšķirīgs un svārstījās no 60 līdz 70 gadiem. Arī iecelšana amatā notiek gandrīz vienādi - tiesības iecelt tiesnesi ir valsts galvenajai amatpersonai – prezidentam vai karalienei. Prasības, lai tiesnesis varētu tikt izvirzīts kandidēšanai arī bija visai līdzīgas – pilsonība, juridiskā izglītība un stāžs bija minēti visu valstu tiesnešu iecelšanas procedūrās, taču katrā valstī bija arī dažas īpatnējas prasības, piemēram, Čehijā nepieciešama laba reputācija, Nīderlandē obligāti jāspecializējas 2 jomās un tamlīdzīgi. Domājams, ka prasības lielā mērā ir atkarīgas no katras valsts paražām, likumiem un sabiedrības morāli, kas arī nosaka to, kādam jābūt tiesnesim, jo no tiesneša vairāk vai mazāk ir atkarīgs taisnīguma līmenis valstī, jo tiesnesis ir galvenā lēmējvara tiesu sistēmā un tiesnesim ir galavārds tiesu procesos un valsts, kurai būtu melīgs, nekompetents tiesnesis noteikti neradītu uzticamas valsts tēlu.
…
