1. Uzdevums. Argumentācijas teorija. Pierādījums un noliegus.
Izzinot apktārējo pasauli, cilvēki ne tikai izsaka par to dažādus spriedumus, bet arī cenšas noskaidrot to patiesumu. To panāk, tieši salīdzinot spriedumu ar īstenību. Sprieduma patiesumu vai aplamību var noteikt arī netieši, izmantojot zināšanas, kas agrāk parbaudītas praksē un ir to teorētiskais vispārinājums.
Teorētiski vispārinot prakses rezultātus, cilvēki var loģiski pierādīt savu domu patiesumu vai aplamību.
Pierādījums ir loģisks paņēmiens, kas pamato kāda sprieduma patiesumu ar citu spriedumu palīdzību, kuru patiesums ir pierādīts.
Katrā loģiskā pierādījumā izšķir tēzi, pamatus (argumentus), pierādījuma formu.
Par tēzi sauc spriedumu, kura patiesums japierāda.
Par pamatiem (argumentiem) sauc tādus patiesus spriedumus, ar kuru palīdzību pierāda tēzi.
Par pierādījuma formu jeb demonstrāciju sauc loģiskās sakarības veidu starp tēzi un pamatiem.
Piemēram, nepieciešams pierādīt atzinumu „ Diānai nebūs jāmaksā, veikalam, par saplēsto preci”. Šis atzinums ir dotā pierādījuma tēze. Par argumentu, kas pamato tēzes patiesumu, var būt spriedums: „ Veikals neizvirzīja savas prasības pret Diānu, jo konstatēja savu darbinieku nolaidību.”
…
