Eposa problēma. Latviešu nācija tapa nežēlīgu nacionālu spaidu apstākļos. Valdošās iestādes, tiesa, policija, cenzūra, skola, baznīca atradās vācu muižnieku un buržuāzijas rokās; kultūras dzīve bija pakļauta vācu mācītāju kontrolei. Oficiālā valoda iestādēs bija vācu.
19. gs. otrās puses sākumā no latviešu inteliģences vidus izvirzījās tās aktīvākie pārstāvji – jaunlatvieši, ka pieteica cīņu baltvācu saimnieciskajām un politiskajām privilēģijām un vērsās pret viņu hegemoniju kultūras dzīvē.
19. gs 3. ceturksnī pirmo latviešu progresīvo dzejnieku un literātu jaunradē parādījās latviešu tautas eposa ideja. Sava nenoliedzama nozīme bija tautas eposu sakopošanai un izdošanas darbam Somijā un Igaunijā. 1835. gadā bija iznācis karēļu un somu eposs „Kalevala”. No 1857. līdz 1861. gadam iznāca Frīdriha Reinholda Kreicvalda sastādītais igauņu eposs „Kalevipoegs”.
Pumpuram zināmus rosinājumus sniedza vācu dzejnieka un rakstnieka Vilhelma Jordana darbi eposa novadā. „Episkajās vēstulēs” viņš pauž maldīgu uzskatu, ka ir tikai četras episkas tautas – indieši, persieši, grieķi un ģermāņi. Šāds apgalvojums Pumpuram likās kā izaicinājums, uz kuru bija jādod atbilde.…
