Šajos stagnācijas gados Padomju Savienība veica represijas pret latviešu nāciju, deportējot, nepatiesi apsūdzot un apspiežot cilvēkus. Neviens no apcietinātajiem pat nenojauta savu turpmāko likteni, kas visbiežāk bija vai nu smags darbs Sibīrijā, vai nošaušana. Cilvēki nemaz nepretojās šiem arestiem, domādami, ka drīz pēc tam tiks attaisnoti. Ar tādu domu līdz pat pēdējai dienai arī nodzīvoja Anatolijs Sondors.
Lasot šo grāmatu atkārtoju vēsturē mācītās zināšanas par abiem Pasaules kariem un to ietekmi Latvijā. Guvu jaunus iespaidus par cilvēku smago dzīvi karalaikā, par Padomju varas režīma noziegumiem pret latviešiem. Likās prātam netverami grāmatā raksturotie valdošās varas rīkojumi, piemēram, veikt latviešu virsnieku deportāciju uz Sibīrijas darba nometni, veikt apcietinājumus, nāvessodus pret nevainīgiem cilvēkiem. Bet pēc grāmatas izlasīšanas tikai tagad sāku novērtēt to, ka pats dzīvoju brīvā, neatkarīgā valstī un ceru, ka nekad savā dzīvē nepiedzīvošu karu, kas šajā grāmatā tik sīki un spilgti tika raksturots, ļaujot lasītājam pašam just līdzi galveno varoņu pārdzīvojumiem.
…
