Funkcionālisma teorija
XX gadsimta sākumā kultūras pētniecībā strauji nostiprinājās funkcionālisms. Funkcionālismā centrālais ir funkcijas jēdziens. Sabiedrība tika uzlūkota kā zināms organisms, kas sastāv no atsevišķiem orgāniem, kuri savukārt veic noteiktas funkcijas. [3; 24. lpp.]
Funkcionālisti kultūru skata kā mijiedarbībā esošu tās elementu kopumu. Funkcionālisti orientējas uz to mehānismu atrašanu, kuri atražo sociālās struktūras. Kultūru šā virziena pārstāvji skata „šeit un tagad” veidā un pētī, kā tā nodrošina savu atražošanu.
Par vienu no ievērojamākiem funkcionālisma pamatlicējiem uzskata angļu zinātnieku B. Malinovski. Viņš savu kultūras funkcionālisma teoriju saistīja ar izpratni par dzīves bioloģiskās dabas pamatnosacījumiem, īpaši par bioloģisko vajadzību apmierināšanas veidiem pēc pārtikas, apģērba, seksuālām attiecībām un mājokļa.
Funkcionālisma piekritēji lielu uzmanību pievērsa praktiskajam, empīriskajam pētījumu virzienam kulturoloģijā. Sociālo antrapaloģiju viņi saprata kā lietišķu zinātni, kas palīdz risināt aktuālus praktiskus jautājumus kolonijās. Galvenais bija jautājums par pakļauto teritoriju kultūras procesu vadīšanu. [1; 32, 33.lpp.]
Mūsdienās nevar runāt par funkcionālismu kā relatīvi pastāvīgu kultūras pētniecisko virzienu. Funkcionālā pieeja tagad tiek uzskatīta par vispārzinātniecisko metodi. …
