Manas pārdomas
Man grāmata ļoti patika, jo mani aizrāva šīs zinātniskās un filozofiskās tēmas, kuras raisīja manī pārdomas par visumu, visuma pirmsākumiem, laiku, un cilvēku rīcības sekām. Man patika arī veids kā Stīvenam šo grāmatu ir izdevies uzrakstīt- asprātīgi, skaidri un rotaļīgi. Mani iedvesmoja arī paša Stīvena Hokinga dzīvs stāsts, kā Stīvens būdams smagi slims turpināja aktīvi piedalīties zinātniskajā un sabiedriskajā dzīvē. Viņš sirga ar amiotrofo laterālo sklerozi, ko viņam diagnosticēja 21 gada vecumā. Ārsti apgalvoja, ka viņš nenodzīvošot vairāk kā pāris gadu, taču viņam izdevās nodzīvot daudz ilgāk, lai arī, slimībai progresējot, viņš zaudēja spēju runāt un gandrīz nespēja pakustēties. Viņš pārvietojās ar elektriskā ratiņkrēsla palīdzību. Saziņā ar apkārtējiem tika izmantots dators, kas atskaņoja to, ko Hokings vēlējās teikt. Stīvena Hokinga stāsts man lika aizdomāties par to, ka mēs savās dzīvēs pārāk daudz meklējam attaisnojumus, lai no kaut kā izvairītos un to nedarītu. Stīvena Hokinga stāsts pēc manām domām ir ideāls piemērs tam, ka ja kaut ko patiesi vēlas sasniegt, vajag tikai darīt un viss izdosies. Kā teicis pats Stīvens: “Lai cik grūta reizēm šķistu dzīve, vienmēr var kaut ko darīt, lai to uzlabotu, un tas izdosies. Svarīgi ir nepadoties. Atbrīvojiet iztēli. Veidojiet nākotni.”
…
