Tas nozīmē, ka kritiķis tiek satricināts līdz ar autoru. Daudzslāņainajā rakstībā viss ir jāatšķetina, nav nepieciešamības veikt atšifrējumu, struktūrai vai izsekot, bet tādai darbībai nav pamata, rakstības telpa ir jāpārstaigā, tai nevar izurbties cauri. Teksts nav jāsasauc ar tā autoru, tajā ir jāsaskata, jāatrod iekšējos pretstatījumus, dažādā kultūra. Teksts tiek pausts no vārdiem ar divējādu nozīmi, ko katrs personāžs saprot viennozīmīgi, bet ir kāds, kas katru vārdu saprot ar divnozīmību, tas būs lasītājs un tā ir rakstības būtība, kad lasītājs ir tas, kurš uzsūc rakstījuma atstātās pēdas. Klasiskā kritika nekad nav nodarbojusies ar lasītāju, tai literatūrā nav cita cilvēka, kā vien tas, kurš raksta. Bet, lai spētu rakstībai atdot tās nākotni, nepieciešams atspēkot mītu: „par Autora nāvi jāmaksā ar lasītāja dzimšanu”.
…
