Doma baznīcas aizsākumi saistāmi ar bīskapa Alberta vārdu, kurš 1201.gadā ieradās Rīgā, jau gadu vēlāk nodibinot Zobenbrāļu ordeni, kas, savukārt, uzcēla sev lielo sapulču zāli ar Svēta Jura kapelu, kuru gadsimta beigās izveido par Svēta Jura baznīcu. Tomēr bīskapam ar to nebija gana, jo bija vajadzīga celtne Rīgā, kas atspoguļotu vācu ietekmi un varu gan Rīgā, gan Livonijā. (Pielikums Nr. 1,2,3)
Tāpēc 1211.gadā svinīgā ceremonijā tika iesvētīta vieta jaunajam Domam – Svētas Marijas jeb Māras baznīcai.
Bīskaps Alberts bija iecerējis lielu kompleksu - Doma baznīcu, klosteri, bīskapa otro pili, saimniecības ēkas, sakņu un augļu dārzus. Vieta tika izraudzīta ārpus bīskapa sētas mūriem lībiešu zvejniekciema teritorijā. Doma celtniecībai tika pieaicināti vai visi Rīgas amatnieki, ēkas plāns (to var aplūkot vienā no Doma vitrāžām) atgādina tā saukto latīņu krustu, sienu biezums vietumis sasniedz pat 2 m. Pats bīskaps tika apglabāts nepabeigtā baznīcā, jo bija jāpaiet vairākiem gadsimtiem, lai Doma baznīca kļūtu tāda, kādu to redzam tagad.
14.-15.gadsimtā Doma baznīca tika paplašināta, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, paaugstinot telpas centrālo jomu, līdz ar to pārvēršot Doma baznīcu par baziliku.
18.gadsimtā baroka stilā tika pārbūvēts baznīcas austrumu zelminis (1727.g.) un torņa noslēgums.
19.gs.2.p. izveidota pseidogotiska rietumu ieeja Doma baznīcā (arhitekts J.Felsko) un 20.gs.s. - jūgendstila vestibils (arhitekts V.Neimanis). (Pielikums Nr. 4)…
