Mīlestība un personīgo emociju izteikšana ir hellēnisma laikmeta iezīme. Polifēma – Galatejas un Dafnīda – Hlojas mīlasstāsti ir populārākie, taču interesants ir Hērakla un Hīla attiecību piemērs. Literatūrzinātnē sastopams pieņēmums, ka šis ir viens no pirmajiem homoseksuālo attiecību tēlojumiem, taču dzeja liecina par pretējo: ἐδίδαξε πατὴρ ὡσεὶ φίλον υἱέα (Theoc. Id. 13.8) – skoloja tā kā tēvs mīļu dēlu. Taču mīlestība pret Hīlu neiežēlināmajam un arhaiskajam varonim Hēraklam (ὡμφιτρύωνος ὁ χαλκεοκάρδιος υἱός (Theoc. Id. 13.5.) – Amfitriona dēls ar vara sirdi) ir kas pilnīgi jauns, tāpēc jo spilgti tiek atainotas Hērakla emocijas un darbības, kad viņš vairs nevar atrast pazudušo Hīlu – tās pat pielīdzināmas afekta stāvoklim (ὁ δ᾽ ᾇ πόδες ἆγον ἐχώρει μαινόμενος: χαλεπὸς γὰρ ἔσω θεὸς ἧπαρ ἄμυσσεν (Theoc. Id. 13.71-72.)- „Viņš, kur vien kājas nesa, staigāja trakojošs: patiesi nežēlīgs dievs iekšā aknas skrāpēja”.)
Parastu, ikdienišķu sievietes tēlu ienākšana literatūrā arī saistāma ar hellēnisma laiku. Teokrits sievietes rāda mīmos – slavenākais no mīmiem ir jau iepriekšminētās Sirakūzietes. Sievietes tiek atainotas kā padumjas, neizglītotas un komiskas būtnes. …
