Albēra Kamī romānā „Mēris” cilvēkiem nācās saskarties ar kaut ko ļoti briesmīgu – nāvējošu slimību. Nelielajā Alžīrijas piekrastes pilsētiņā Orānā, kurā cilvēki bija pieraduši pie ikdienas pelēcīgās dzīves, ielauzās mēris. Gluži saprotami, ka cilvēku raksturi, saskaroties ar kaut ko tik briesmīgu kā mēris mainījās. Ikvienu briesmīgās sērgas piemeklēto pilsētiņas iedzīvotāju māca bailes. Tās ietekmēja cilvēku domas, rīcību, raksturu. Sākumā ļaudis pret pilsētā notiekošo izturējās vieglprātīgi. Viņi vēl nesaprata, ka ir pamatots iemesls bažām: „Patiešām, lielas nelaimes skar visus cilvēkus, bet ir grūti ticēt nelaimei, kad tā uzbrūk negaidot”. Domāju, ka cilvēku neuzmanībā bija vainojama arī prese. Viss iesākās ar beigtām žurkām, kas bez dzīvības gulēja it visur. Prese par to rakstīja, taču par mēra pirmajiem cilvēku upuriem tā nebilda ne vārda. Avīzes nebija ieinteresētas notiekošajā: „Jo žurkas mirst uz ielas, bet cilvēki – savās istabās. Un avīzes interesē tikai iela”.…
